Sportistu balsis Mežaparkā
Māris Zembergs
Pirmo reizi Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos kopā ar diviem Austrijas koriem piedalījās arī Olimpiešu koris.
No idejas līdz tās realizēšanai pagāja nepilni četri gadi. 2019. gada
27. septembrī Latvijas olimpiskajā kustībā aizsākās jauns un neordinārs
darbības veids. Pēc olimpiešu Zinta Ekmaņa, Ingrīdas Amantovas, Raimonda
Bergmaņa, diriģentes Ilzes Dūmiņas-Krojas un kultūras projektu attīstītāja
Andra Feldmaņa iniciatīvas tika nodibināts Olimpiešu koris.
Kā jau sportā visaugstākajā līmenī dalību ņēmušajām personām piedienas, jau no paša sākuma tika nosprausts mērķis. Līdz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem vēl bija viens olimpiskais cikls jeb četri gadi, kuru laikā vajadzēja sasniegt tādu līmeni, lai iekļūtu dalībnieku skaitā. Galvenais atlases nosacījums bija akreditācija olimpiskajās spēlēs – sportists, treneris, apkalpojošā personāla darbinieks, žurnālists, brīvprātīgais... Pirmsākumos mēģinājumos pulcējās ap divdesmit dziedāt gribētājiem. Olimpiešu kora diriģente Ilze Dūmiņa-Kroja dzīvo Austrijas pilsētā Grācā, tāpēc uz mēģinājumiem Rīgā mēroja tālu ceļu. Koristiem attīstīt balss skanējumu palīdzēja Latvijas Nacionālās operas soliste un vokālā pedagoģe Dita Kalniņa. Pandēmijas laikā mēģinājumi notika Zoom platformā, un 2022. gada rudenī koristi pat trīsreiz lidojuši uz pāris dienu intensīviem mēģinājumiem Vīnē.
Aizņemtība tiešajos darbos laika gaitā krietni paretināja kora rindas.
Ar desmit balsīm var piedalīties ansambļu pasākumos, bet koru skatei ar šādu
dalībnieku skaitu ir krietni par maz. Tāpēc arī tika nolemts Olimpiešu kori
apvienot ar diviem Austrijas koriem – Grācas un Vīnes –, kuros dzied ārzemju
latvieši, austrieši, arī vācieši un divas ukrainietes, kas dzīvo Austrijā.
Diasporas koriem bija videorežīmā jāiedzied trīs dziesmas bez montāžas
iespējām. Latvijas olimpiešu un Austrijas apvienotais koris Kalniem pāri 145 diasporas
koru konkurencē ieņēma 45. vietu un izcīnīja vietu dalībai 2023. gada
Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.
AR MUZIKĀLO IZGLĪTĪBU
Kora dalībniece no pirmsākumiem ir bijusī Latvijas Radio žurnāliste ar sešu olimpisko spēļu pieredzi Inita Kresa-Katkovska. Savulaik TTT spēlējusi basketbolu un ir divkārtēja Eiropas kausu ieguvēja, bet olimpiskajās spēlēs nokļuvusi kā žurnāliste. Jaunībā trīs gadus mācījusies klavierspēli mācījusies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas skolā, tāpēc visai loģiska bija Initas iesaistīšanās Olimpiešu korī.
"Es jau ceru, mūsu piemērs iedrošinās citus olimpiešus sākt dziedāt korī. Ļoti daudzi atnāca uz pāris mēģinājumiem, aizgāja, atgriezās, bet līdz Dziesmu un deju svētkiem izturējām mēs, desmit. Varbūt viens no iemesliem bija neticība, ka savāksim kvorumu. Savā ziņā es pašreizējo situāciju salīdzinātu ar mūsu hokejistu izcīnītajām bronzas medaļām pasaules čempionātā. Šovasar daudzi bērni gan jau izteica vēlmi trenēties hokejā. Es pieļauju, ka Dziesmu un deju svētku koncerti daudziem kalpos par stimulu iesaistīties koru kustībā. Augsta līmeņa sportisti pēc karjeras beigām jūtas kā no laivas izmesti un nevar atrast savu vietu. Kāpēc lai viņi neizmēģinātu savu varēšanu korī?" min Inita. No pazīstamākajiem olimpiešiem, kuri iesaistījušie kora darbībā, Kresa-Katkovska nosauc olimpisko čempionu bobslejā Jāni Ķipuru un olimpisko medaļnieku bobslejā Zinti Ekmani, olimpisko medaļnieci kamaniņu sportā Ingrīdu Amantovu, bijušo svarcēlāju Raimondu Bergmani, biatlonistu Gundaru Upenieku, burātāju Vitu Matīsu, airētāju Elzu Gulbi, tenisisti Agnesi Blumbergu (tagad Gustmane), slēpotāju Inetu Kravali, daiļslidošanas tiesnesi Agitu Ābeli un ilggadējo bijušo Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidentu Ati Strengu.
Sākumā Olimpiešu kora dalībnieki uz mēģinājumiem pulcējušies Olimpiskā centra telpās Grostonas ielā. Latvijas Olimpiskās komitejas vadībā Aldonu Vrubļevski nomainot Žoržam Tikmeram, nācies pārcelties uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Taču pagājušajā nedēļā iegūtais emocionālais lādiņš otrā plānā atbīdījis visas nebūšanas un grūtības sagatavošanās procesā. "Mums, koristiem, labāk jau patika koru lielkoncerts Tīrums. Dziesmas ceļš. Es izteikšu savu personisko viedokli. Pirmajā stundā tomēr pārāk daudz bija sērīgo dziesmu. Sava daļa jau ir jāatstāj, bet vajadzētu repertuārā iekļaut vairāk jauno komponistu, piemēram, Jēkaba Jančevska, skaņdarbus. Koristi jau ir iemīlējuši Raimonda Tigula dziesmas. Latviešu kora dziesmās ir raksturīgi gausties par sērdienīšu dabu, bet, manuprāt, laika gaitā šo tendenci vajadzētu izskaust. Es saprotu, ka ir vēlme piesaistīt pūtēju orķestrus un koklētājus, bet nevar jau vienā reizē visus sabāzt vienā maisā. Senioru vecuma dziedātājiem nav viegli izturēt garās stundas uz skatuves."
Dziesmu un deju svētku nedēļā dalībniekiem dienas režīms bijis gandrīz vai kā sporta žurnālistiem olimpiskajās spēlēs. Miegam atvēlētas piecas stundas. "Es kā jūrmalniece mājās biju divos naktī, bet nākamajā rītā deviņos jau vajadzēja būt mēģinājumā. Emocionāli bija grūti, bet ar to jau visi dalībnieki bija rēķinājušies. Uz Rīgu braucām dziedāt un pēc pozitīvām emocijām, kuras mūs uzlādēja ļoti ilgam laika periodam," atzīst Inita, izsakot apbrīnu par diriģentiem, kuri spējuši vadīt tik kuplu dziedātāju skaitu. "Man šī bija pirmā reize, kad dziedāju kopā ar tik daudz koristiem. Mēģinājumos virsdiriģenti pieradina pie saviem roku žestiem un kopkorim jāsaprotas no mīmikas, pirkstu galiem un citām kustībām. Katrs diriģents izmanto savu zvaigžņu stundu, uzrunājot kopkori. Jau mēģinājumos bija skaidrs, ka tādas dziesmas kā Gaismas pils un Saule, Pērkons, Daugava bez asarām būs grūti nodziedāt."
Pirms Dziesmu un deju svētkiem izskanēja viedoklis, ka daļa dziesmu ir pārāk sarežģītas, ņemot vērā, ka daudziem dziedātājiem nav muzikālās izglītības. "Es centos dziesmas iemācīties no galvas, lai nav jāskatās notīs, bet bija arī dziesmas, kuru laikā es skatījos notīs. Piemēram, Jāņu vakars vēl īsti nav iedziedāta un ir sarežģītāka. Iesākumā bija sajūta, ka sarežģītās dziesmas nekad pilnībā neapgūsim. Lolitas Ritmanes dziesma Augšup dzīvība skan nav viegla, bet, kad iemācies un skan kopkorī, ir ļoti saviļņojoša sajūta. Man personīgi patīk, ka dziesma ir interesanta, nevis ar septiņiem umpampā pantiem."
ATTĒLĀ: OLIMPIEŠU KORA DALĪBNIEKI. Pirmajā rindā no kreisās: Inita Kresa-Katkovska, Gunita Upeniece, Agnese Gustmane, Ineta Kravale, Ilze Dūmiņa-Kroja, Antra Gulbe un Andris Feldmanis, otrajā rindā no kreisās: Gundars Upenieks, Renāte Līne, Mārtiņš Piebalgs un Jānis Ķipurs
KONTROLNORMATĪVĀ IEKĻAUJAS
Arī Latvijas biatlona deviņdesmito gadu lieliskā četrinieka dalībnieks Gundars Upenieks tūlīt pēc dibināšanas kļuva par Olimpiešu kora dalībnieku. "Man piezvanīja Andris Feldmanis, kas ir uzņēmies menedžera pienākumus. Viņš izstāstīja kora dibināšanas ideju, un man tā likās jauns izaicinājums pašam pret sevi. Katrā ziņā iesaistīšanās korī mani aizrāva jau no paša sākuma," saka Gundars un atzīst, ka līdz tam nebija dziedājis un savu varēšanu vērtē visai kritiski. "Runājot maratona terminoloģijā, es ceru, ka kontrolnormatīvā iekļaujos. Kā maratonu organizētājs es zinu, ka 42,195 metru skriešanas maratona normatīvs ir sešas stundas. Ar mūziku man tiešām nav bijusi nekāda saistība. Es dziedu pārsvarā uz dzirdi. Notis man ir, lai vismaz augstumus es redzētu. Teikšu godīgi, ka šobrīd vēlme man ir lielāka nekā varēšana. Jau no paša sākuma teicu, ka no manis liela pienesuma nebūs, bet man patīk pats process, kopības sajūta un iespēja ārpus mājām laiku pavadīt ar sievu Gunitu. Viņa ir mūzikas skolotāja un savulaik dziedājusi Latvijas Radio korī." Gunita "pierakstu" olimpiskajā korī ir ieguvusi, Latvijas Olimpiskās komitejas projekta ietvaros divreiz Mežciema pamatskolas klasi aizvedot uz olimpiskajām spēlēm Pekinā.
Upenieks ir arī Latvijas Olimpiešu kluba valdē. Viņš uzsver, ka, kora dalībnieku sastāvam mainoties, svarīgi bijis saglabāt pašu ideju. "Labi, ka saglabājām kodolu, taču apzināmies, ka koris nesastāv no astoņiem vai desmit cilvēkiem. Pilnvērtīgajai darbībai mums vajag no divdesmit līdz trīsdesmit dalībnieku. Ceram, ka mūsu rindas papildināsies un nākamajos Dziesmu un deju svētkos piedalīsies Olimpiešu, nevis apvienotais koris."
Arī viņš atzīst, ka Dziesmu un deju svētku nedēļā ne reizi agrāk par diviem naktī nav devies gulēt. "Man tā bija jauna pieredze. Nedēļa visā tās garumā bija piesātināta un tika pavadīta estrādē. No rīta mēģinājums ilga četras līdz piecas stundas. Tad četras stundas bija brīvāks laiks un pēc tam atkal tikpat ilgs mēģinājums. Visu to laiku jau nedziedājām, bet bijām kopējā procesā." Šā gada februārī Smeceres silā pirmo reizi Latvijā risinājās Eiropas junioru čempionāts biatlonā, un Gundars bija sacensību organizators un čempionāta sporta direktors. Tāpat viņam ir bagātīga pieredze tautas sporta pasākumu organizēšanā. "Es zinu, ko nozīmē sarīkot lielus pasākumus, tāpēc teikšu, ka kopumā Dziesmu un deju svētki bija sarīkoti labi. Detaļās ne viss bija, kā tam vajadzēja būt, bet es domāju, ka par to tiks runāts un nākotnē tiks atrasts pareizākais risinājums. Bija redzams, ka pasākumu rīkojusi jaudīga komanda. Tajā pusē, kur es stāvēju, neapmierinātos nedzirdēju. Vairāk vai mazāk, bet visiem tie bija svētki."
VISI IR UZVARĒTĀJI
"Jūtos lepns!" pēc apsveikuma saņemšanas par uzvaru šoreiz citā, nevis sporta jomā, muguru iztaisnoja 65 gadus vecais Jānis Ķipurs, kurš 1988. gadā no ziemas olimpiskajām spēlēm Kalgari mājup atveda bobsleja divnieku sacensībās izcīnīto zelta un četrinieku mačos iegūto bronzas medaļu. Jānis iepriekš portālam Lsm.lv bija norādījis uz galveno atšķirību, sakot, ka Dziesmu svētkos visi ir uzvarētāji! Pēc noslēguma koncerta Kopā augšup Jānis izteica pieņēmumu, ka uzvarētāji varētu būt visi līdz pat 20 tūkstošiem dalībnieku, kuri svētdienas vakarā pieskandināja un pierībināja Mežaparka estrādi. Ķipuram patikuši abi koncerti – gan Tīrums. Dziesmas ceļš, gan Kopā augšup. "Es dzirdēju iebildes, ka noslēguma koncerta pirmajā daļā pārāk daudz bijušas gaudulīgās dziesmas. Vismaz no malas tā esot licies. No otras puses – ja tu proti šīs dziesmas izdziedāt un spēj saklausīt daudzbalsību, tad sajūta ir ļoti patīkama. Es liktu vienlīdzības zīmi starp abiem koncertiem."
Tagad tikpat cieši kā savulaik bobsleja stūres sviras Ķipurs ir satvēris dziedāšanas pavedienu. "Četru gadu laikā es laikam esmu izlaidis tikai pāris mēģinājumus," ar pašdisciplīnu Jānim vienmēr viss ir bijis kārtībā. Atšķirībā no Upenieka, kuram mūzika dzīvē ir jauns izaicinājums, Ķipurs skolas laikā cīnījies par vietu pie klavierēm un tagad brīvajos brīžos piesēžas pie sintezatora. "Internātā dzīvojot, ar vienu meiteni rāvāmies, kurš pirmais nokļūs pie klavierēm, lai kaut ko patrinkšķinātu. Tolaik ar vienu roku klavieres spēlēju uz dzirdi. Tagad uz sintezatora ar otru roku pielieku klāt basiņus, bet pārsvarā jau ir improvizācija. Notis lasu lēnām un pa vienai. Klavieru spēlēšanā vienlaicīgi jālasa pat piecas notis un vēl visādas zīmes. To gan es nevaru izdarīt. Tajā laika periodā, kad mums kora nodarbības notika Zoom platformā, beigās es parasti uzdevu vienu muzikālo mīklu. Biju iemācījies nospēlēt vienu fragmentu no klasiskās vai popmūzikas, un pārējiem bija jāuzmin skaņdarba autors vai nosaukums. Mēģinājumu beigas parasti izvērtās jautras."
Ķipurs atzīst, ka ar viņa muzikālajām iemaņām Dziesmu un deju svētku koncertu repertuārs bijis ļoti grūts. "Labi, ka mums bija četri gadi, lai sagatavotos. Savā balss grupā es arī neesmu vilcējs. Teiksim tā – esmu labs piebalsotājs. Es dzirdu, kad ir pareizi un kur ir nepareizi, tāpat es dzirdu savu balsi, bet ne vienmēr es varu trāpīt īstajā brīdī, kad ir lielāki pārlēcieni, kā kvartas, kvintas vai sekstas. Arī tagad, dziedot lielajā korī, sarežģītākajās vietās es biju klusāks, lai kāds man neiebaksta ar elkoni sānos, ja es kaut kur nepareizi aizlēktu. Savukārt, kad jūtu, ka viss ir pareizi, tad mute ir vaļā līdz ausīm un skaļi varu dziedāt tālāk." Jānis ir otrais bass. "Tā ir viszemākā balss. Var jau būt, ka kaut kur ir arī superbass, kas vēl par oktāvu var zemāk nodziedāt, bet tā jau vairs nav dziedāšana, bet gan tarkšķēšana. Mūsu Raimonds Bergmanis tajā līmenī varētu nodziedāt (smejas – aut.)."
Līdzīgi kā sportā, arī dziedāšanā ne visiem pietiek pacietības izturēt visu ciklu. "Tiekoties ar vienu otru, ar kuru kopā sākām dziedāt, viņu balsī tagad sadzirdu nožēlu. Tā jau tas ir – ja ir vēlme kaut ko sasniegt, citas lietas ir jānoliek maliņā. Vajadzīga arī motivācija. Ja tās nav, tad nekā laba nebūs. Man āķis bija lūpā jau no paša sākuma. Iepriekšējos svētkos es klātienē noskatījos gan dziesmu, gan deju koncertus, un pie sevis nodomāju, ka es arī labprāt gribētu nokļūt otrā pusē ar skatu uz skatītāju vietām."
Absolūtais minimums esot viens mēģinājums nedēļā. "Ar vienu dziedāšanas reizi var izvilkt, bet vajadzētu vismaz divas. Man mājās ir speciāla aparatūra. Kad visu saslēdzu, reizēm pat logu rāmji vibrē, bet tad arī ļoti labi varu saklausīt savas kļūdas," saka Jānis un atzīst, ka dziedāt vienatnē un Mežaparka estrādē esot milzīga atšķirība. "Viens vai kompānijā var dziedāt jautrības nolūkā. Kad esi uz lielās skatuves un apkārt ir vairāki tūkstoši basu, tad šī zemā skaņa iet cauri visam ķermenim, ne tikai ausīm. Un tu jūti, ka esi unisonā ar visiem kopā. Tā ir fantastiska sajūta. Visiem ir viena un pareiza skaņa. Nedrīkstam klausīties, ko dzied citas balsis, jo skaņa no soprāniem, kuri ir skatuves otrā malā, līdz mums atnāk ar kavēšanos. Diriģenti mēģinājumos vairākkārt uzsvēra, ka ir jāskatās tikai uz viņu rokām. Es noklausījos YouTube ierakstus un pamanīju, ka dažām balsīm ritms nedaudz nojuka, nedaudz iekavējās uz īsu brīdi, bet nav jau vienkārši savaldīt 20 tūkstošus dziedātāju."
Ķipurs katru dienu no savām mājām Cēsu pusē ar auto brauca vienu stundu un četrdesmit minūšu vienā virzienā un vakarā atpakaļ. Viņš nemet akmeni organizatoru lauciņā, kuri sociālajos tīklos tika kritizēti par nepilnībām un neērtībām svētku laikā. "Ir cilvēki, kas vienmēr un par visu sūdzas. Priekšplānā vajadzētu izvirzīt pozitīvo. Darot jebkuru lietu, un kur nu vēl tik vērienīgu kā Dziesmu un deju svētki, vienmēr kaut ko var izdarīt labāk. Ar to ir jāsamierinās un no savas puses jācenšas problēmu atrisināt, ja ir tāda iespēja. Par vienu ēdināšanas reizi daudzi bija sašutuši. Nu nekas – noreaģēja un visu izlaboja. Pirms uziešanas uz skatuves kolonnas bija norādītas, bet nevarēja saprast, kurai rindai uz kuru pusi ir jāiet, tāpēc sanāca grūstīšanās. Man tas netraucēja. Aizgāju uz vienu pusi pārdesmit soļus, pēc tam atpakaļ, līdz atradu savu rindu. Kādam tā bija problēma. Nākamreiz varbūt organizatori izvilks trosīti virs galvām ar katra kora nosaukumu un tad nebūs grūstīšanās. Tas ir sīkums. Galvenais ir iegūtās pozitīvās emocijas."
Latvijas atgriešanās spēlēs 1992. gada olimpiādē Albērvilā Jānis atklāšanas parādē nesa Latvijas karogu. Latvijas Dziesmu un deju svētku 150. jubilejā atklāšanas gājienā viņam bija uzticēts Olimpiešu kora karogs. "Lepnums un tikpat liela atbildības sajūta. Albērvilā es pārstāvēju Latvijas komandu, šoreiz olimpiešus pašu mājās. Emocijas abās reizēs bija neaprakstāmas. Gājienā ielu malās redzēju tik daudz priecīgu seju. Sajūtas bija fantastiskas!"
Jānis ir vienisprātis ar citiem, ka līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem vajadzētu papildināt Olimpiešu kora rindas. "Jācer, ka klāt pienāks tie, kuri šoreiz nesadūšojās. Mums ir lieliska diriģente, kura ir izteikusi vēlmi turpināt ar mums strādāt. Varbūt, ka nākamreiz mums būs tikai Olimpiešu, nevis apvienotais koris. Starp citu, par austriešiem es esmu absolūtā sajūsmā! Pirmajā mūsu mēģinājumā Vīnē man apkārt bija basi tikai no Austrijas. Es klausos, kā perfektā latviešu valodā viņi dzied, tātad Austrijas latvieši – pie sevis secināju. Pauzītē dzirdu, ka viņi savā starpā sarunājas vācu valodā. Es biju neizpratnē. Vai tiešām mūsu cilvēki Austrijā jau tā integrējušies viņu sabiedrībā, ka savā starpā runā vāciski? Beigās izrādījās, ka tie ir austrieši, kuri perfekti apguvuši repertuāru un populārākās latviešu dziesmas ir iemācījušies no galvas. Cepuri nost viņu priekšā!"